• arturspilkevics

Ieteikumi jauno sportistu vecākiem

Updated: Feb 21, 2020


Šo rakstu veltu jauno sportistu vecākiem. Vispirms, ieskicēšu uztveres mehānisma un mācīšanās fizioloģskās norises pamatprincipus, lai paskaidrotu dažas tipiskas kļūdas, kuras pieļaujam mācīšanas un audzināšanas procesā. Tad runāšu par pareizu uzslavu, kas veicina izaugsmes domāšanas veidu un neatlaidību. Visbeidzot, došu 9 neirozinatnē balstītus padomus jauno sportistu audzināšanā!

Ātrā un lēnā uztveres sistēmas un to loma sportā

Lai pilnvērtīgi saprastu šajā rakstā dotos ieteikumus, vispirms ir nepieciešams saprast pieaugušā un bērna smadzeņu darbības specifiku prasmju apguves un karjeras attīstības laikā. Pieaugušiem smadzeņu darbībā var izcelt divas atšķirīgas sistēmas, kas darbojas vienlaicīgi un veido vienotu pasaules uztveri. Nobelprēmijas laureāts, Daniels Kānemans, savā bestsellerī “Domāt ātri un lēni” (Thinking Fast and Slow) sauc šīs sistēmas vienkārši “Sistēma 1” un “Sistēma 2”, bet es uzdrīkstēšos saukt tās pār “Ātro” (A) un “Lēno” (L) sistēmu”. Ātrā sistēma vada ķermeņa automātiskos procesus, kā elpošana, mirkšķināšana, sirds darbība, termoregulācija, kā arī atsauc kompleksās atmiņas, emocijas, veido iespaidus un līdz ar to regulē neapzinātu rīcību. Šī sistēma strādā zibenīgi un automātiski. Lēnā sistēma, turpretī, ir mūsu apzinātās rīcības pamatā. Tā strādā mums apzināti pievēršot uzmanību tam, kas notiek mums apkārt vai iekšā.

Lai ilustrētu šo divu sistēmu darbību, lūgšu atbildēt uz diviem jautājumiem:

1. “Cik ir 2 x 2?”

2. “Cik ir 17 x 23?”

Esmu pārliecinats, ka lielākai daļai no lasītājiem pirmajā gadījumā procesu var aprakstīt kā “automātisku”, jo domāšana neprasīja piepūli un atbilde nāca zibenīgi. Otrajā gadījumā, lielākai daļai no mums vajadzētu mentāli apstāties un piepūlēties, pirms sniedzam atbildi. Matemātiskais aprēķins ir tipisks lēnās sistēmas piemērs. Ir ļoti svarīgi saprast, ka lēnā sistēma ir ne tikai lēna, bet arī daudz ierobežotāka informācijas apstrādes ziņā. Kad jūs rēķināt 17 x 23, jums nav nekādu izredžu domāt par kaut ko citu, veltīt uzmanību kādam citam uzdevumam un uztvert kādu jaunu informāciju.

Kādēļ to ir nepieciešams zināt sportistiem, viņu vecākiem, un treneriem? Kāds sakars ar sportu? Vispirms, jebkura mācīšanās ir šo divu sistēmu mijiedarbības rezultāts. Ja šodien jūs visdažādākos veidos nepārtreukti atkārtotu cik ir 17 x 23, rīt atbilde nāktu tik pat ātri kā 2 x 2. Mācoties jaunas iemaņas vispirms smagi strādā lēnā sistēma, bet atkārtotā treniņa rezultātā un palielinot izaicinājumu, pāatrinot laiku, prasme vai informācija nonāk ātrās sistēmas zonā un rīcība notiek automātiski, neapzinati, sporta vārdiem sakot, “meistarīgi”. Otrkārt, ir svarīgi saprast, ka ātrā sistēma ir daudz ciešāk saistīta ar emocionālo pasaules uztveri. Emocijas var nosaukt arī par kompleksām atmiņām, tās palīdz mums nedomāt ļoti ilgi, bet sajusties noteiktā veidā, lai mēs rīkotos ātri sarežģiītās situācijās. Ejot pa ielu, tas nozīmē, zibenīgi palekt malā, kad sadzirdam skaļu bremžu čīkstēšanu kaut kur aizmugurē. Sporta laukumā, tas nozīmē pieņemt zibenīgu lēmumu - izpildīt metienu, izdarīt piespēli vai doties uz priekšu ar driblu. Laika domāt uz laukuma nav un lēnā sistēma nekad nespētu efektīvi tikt galā ar izaicinājumu. Meistarīgs spēlētājs tiešām spēlē neapzināti, ne velti tautā to sauc par spēlēšanu “uz izjūtu”.

Nesaprotot šo principu un mācīšanās fizioloģisko norisi, mēs mēdzam izdarīt divas kļūdas, cenšoties kādam kaut ko iemācīt. Pirmā kļūda ir vēlēties ātru progresu. Iemaņu vai prasmju pārēja no lēnās, apzinātās, rīcības uz ātro, automātisko, neapzināto notiek ļoti lēni un ir atkarīga no prasmju sarežģitības pakāpes un prasmju izpildes laika. Spēlei kļūstot ātrākai, samazinās lēmumu pieņemšanas laiks, un prasmju izpildes automātizācijai ir attiecīgi jāpakāpjas uz nākamo līmeni. Daži speciālisti runā par 10 000 stundām, kas ir neieciešami, lai sasniegtu meistarību kādā jomā. Es atteikšos no precīza skaitļa aprēķiniem, bet ir skaidrs, ka tik komplekso prasmju apgūvei kā sporta spēle ir neieciešami gadi. Turklāt bērna smadzenes attīstās pakapēniski. Reģioni, kas ir atbildīgi tieši par ātro, emocionālo uztveri attīstās vispirms. Pragmātiskā, racionālā, lēnā sistēma attīstās daudz lēnāk un pilnu briedumu sasniedz vien 25-30 gadu vecumā.

Tāpēc, otrā kļūda, ko pieļaujam mācot kādu citu, ir dabiska vēlme uzrunāt tieši lēno sistēmu vispirms. Mēs ceram, ka bērns ir vispirms racionāla būtne. Mēs esam pieraduši, ka mācīšana nozīmē galvenokārt skaidrot, pārrunāt analizēt. Ir jāsaprot, ka darot to, gan apmācāmais, gan skolotājs attīsta lielākoties savu dzirdi vai spēju runāt, nevis sporta specifisko prasmi. Runām ir ļoti ierobežota nozīme, ja nav iespējas demonstrēt, izpildīt, izdarīt, piedzīvot.

“Tātad, meistarība izpaužas tad, kad sporta specifiskās prasmes izpilda tieši ātrā sistēma, bet lēnā sistēma ir “brīva”, lai risinātu jaunas spēles situācijas, turpinot mācīties, palielināt slodzi, radoši darboties.“

Šī atziņa palīdz saprast, kāpēc man izraisa izbrīnu vecāku komentāri, bļaušana, pamācības no laukuma malas bērna sporta spēļu laikā. Šāda veida rīcība nevis palīdz, bet grauj bērna izaugsmi. Bērna ātrā un lēnā sistēmas intensīvā sporta treniņā vai spēles laikā ir smagi nodarbinātas - ir jārīkojas ātri un automātiski, bet trūkst automatizētu prasmju, jo bērns vēl mācās. Atceramies piemēru ar 17 x 23. Ja es rēķināšanas laikā, censtos pamācīt jūs kā pareizāk būtu rēķināt, jūs nespētu koncentrēties dotajam uzdevumam. Jums vajadzētu pārtraukt rēķināt, lai varētu uztvert manus padomus. Tāpēc, vecāku komentāri no laukuma malas tiek pārsvarā uztverti emocionāli nevis racionāli, jo vāji attīstīta lēnā sistēma jau tik un tā ir nodarbīnāta ar pašu spēli un trenera komentāriem, kura balsi bērns ir pieradis uztvērt daudz ātrāk. Daudz vairāk bērna smadzenes spēj uztvert vecāka neverbālo nevis verbālo valodu. Ķermeņa valodas nolasīšana ir tipiska ātrās sistemas funkcija. Tadēl, visas vecāku racionālās pamācības no laukuma malas bērna smadzenes spēles laikā labakajā gadījumā sasummē uz “Es Tevi atbalstu!”, bet biežāk uz “Es pārdzīvoju!” vai diemžēl ne reti arī “Es dusmojos!”. Neticat? Uzprasiet bērnam pēc spēles, “Ko es Tev teicu spēles laikā?”, un tad ”Kā tu domā, kā es jūtos spēles laikā?” Visdrīzāk bērns neatcerēsies, ko jūs teicāt, bet diezgan precīzi pateiks, kā jūs jūtaties.

Piekrītu, ka draudot, bļaujot, tiek efektīvāk panākts tūlītējs rezultāts. Par to ir atbildīga vesela struktūra smadzeņu pamatnē ar mandeļveida kodolu priekšgalā. Tā galvenā funkcija ir pasargāt mūs no draudiem un tas spēj mobilizēt mūs itiņ pārcilveciskai rīcībai. Tāču izmantojot draudus ilgtermiņā, tiek radīti sportisti, kas baidās kļūdīties, nespēlē pašas spēles prieka dēļ un ļoti slikti integrējas komandas spēlē. Smadzeņu viļņveida attīstības trajektorijas dēļ, tas ir īpaši izteikti, kad šāda veida trenēšana ir izteikta agrajā, pirmspubertātes vecumā. Vēlāk, bērna lēnai sistēmai attīstoties un atjaunojoties tīņu gados, bērns pieņem lēmumu neturpināt nodarbības, jo sports viņa zemapziņā asociējas tikai ar nepatīkamām emocijam, spiedienu, draudiem.

Pareiza uzslava

Vai augstāk minētais nozīmē, ka bērns ir intensīvi jāslavē, lai liktu viņam vienmēr justies labi? Ne gluži. Ļoti svarīgi ir nevis cik, bet kā slavēt. Uzslava par spējām un īpašībām, kā piemēram “Tu esi tik gudrs!” “Tu esi tik labs”, parasti tiek uzskatīta par labvēlīgu motivātoru. Pretēji šim tautas ticējumam, vairāki pētījumi pēdējo 30 gadu laikā pierādīja, ka šāda veida uzslavai ir vairāk negatīvas sekas attiecībā uz sasniegumiem un motivāciju, nekā uzslavai par piepūli un procesu. Stendfodas unversitātes profesore Kerola Dveka ir veltījusi visu savu karjeru pētot šo jautājumu. Viņas vispopulārākā grāmata par domāšanas veidiem ("Mindset" sk. zemāk), Dveka apraksta pētījumu par uzslavu. Tajā piektklasnieki tika vispirms uzslavēti par labiem rezultātiem salīdzinoši vieglā matemātikas un vispārējo zināšanu testā. Viena daļa no tiem tika uzslavēta, uzsverot to īpašības “Malacis! Tu esi ļoti gudrs.”, bet otra daļa par viņu piepūli “Malacis! Tu būsi smagi strādājis un mācījies.” Tad viņiem tika dots otrs tests ar kāpjošu sarežģītības pakāpi, ar nosacījumu, ka laiks ir neierobežots, bet var beigt, kad vien katrs vēlas. Tie, kas tika uzslavēti par spējām ātrāk beidza testu, mazāk to izbaudīja, kā arī uzrādīja zemākus rezultātus nekā tie, kas tika uzslavēti par piepūli. Ne velti Karola Dveka secina savā grāmatā “Domāšanas veids”: “Nesakiet bērniem - “cik tu esi gudrs (“labs” aut. piezīme)”! Vairāk kā trīsdesmit gadu ilgi pētījumi parāda, ka uzslava par padarīto darbu ir daudz efektīvākā nekā uzslava par noteiktām īpašībām.”

Lasi vairāk par Dvekas darbu šeit: https://mindsetonline.com/

9 Padomi sportistu vēcākiem:

  1. Atstējiet pamācības par spēles gaitu spēles laikā trenera kompetencē. Bērnam ir ļoti grūti uztvert informāciju, jo smadzenes ir noslogotas ar pašu spēles plūsmu.

  2. Ja vēlaties pamācīt prasmes, koncentrējaties uz vienu prasmi venā reizē. Pārāk daudz informācijas pārslogo mūsu uztveres mehānismu un mācīšanās notiek neefektīvi.

  3. Par prasmēm runājiet sporta laukumā vai vietā, kur to ir iespējams demonstrēt, lielkot bērnam uzreiz vingrināt un pielietot tās. Klausīšanās pārsvarā attīsta dzirdi, darīšana ir simtiem reižu efektīvāka.

  4. Savā uzslavā, izvairieties no statusa un stāvokļa aprakstošiem vārdiem, kā piemēram “Tu esi labs šajā sportā”. Daudz labāk, pamaniet bērna pareizās darbības, izvēlētās stratēģijas, paņēmienus un mērķtiecīgi uzslavējiet par tām. Vislabākais uzdodiet jautājumu: “Kā tev tas izdevās?” Lai bērns pastāsta un tādā veidā saprot, ka Jūs viņu novērtējat un brīnaties par viņa sniegumu..

  5. Neslavējiet par neizpildītu uzdevumu, vāju sniegumu, tātad, neuzpūtiet slavu bērnam, pat ja tam it ir izteikti zema pašapziņa. Nesakiet bērniem: ”Ne visi var būt labi visās jomās.” Pat ja tā ir taisnība, pati frāze ilgtermiņā liek bērnam padoties un izmantot to, attaisnojot nevelēšanos piepulēties.

  6. Ierastā “Kā tev gāja spēlē/treniņā?” jautājuma vietā, prasiet par bērna sajūtām pirms, pēc un spēles vai treniņa laikā. Bērni, kuri zin vairāk nosaukumus emocijām un prot pār tām runāt, labāk prot tas identificēt sevī un līdz ar to arī kontrolēt tās. Paškontrole savukārt ir izķīrošais faktors ceļā uz panākumiem.

  7. Ja vēlaties, lai bērna sniegums ir konstants ilgterminā, daudz vairāk uzmanības pievērsiet tam, lai spēles laikā jūsu klātbūtne bērnam asociētos ar mieru, drošību, pārliecību, prieku, it īpaši agrajā vecumā. Emocionālā piegarša, ko atstāsiet līdz pubertātei, būs bērna paša karjeras izvēļu primārais noteicējs tīņu gados. Dažārt vienkārši būt klāt ir lielākais ieguldījums sportista attīstībā.

  8. Kad pašam ir grūti kontrolēt savu reakciju uz bērna neveiksmēm, paprasiet trīs vienkāršus jautājumus šajā secībā:

  • Kāpēc bērns tā rīkojas?

  • Ko tieši es vēlos bērnam iemācīt šajā situācijā?

  • Kā es varētu vislabāk to bērnam šobrīd iemācīt?

9. VISBEIDZOT: Dziļi ieelpojiet un izelpojiet - audzināšanas darbā jums ir noteicoša loma, bet nevienam un nekur vēl nav izdevies panākt rezultātu viegli un ātri!

Pērciet šajā rakstā pieminētās grāmatas šeit un atbalstiet Metacognio darbību:

Thinking Fast and Slow by Daniel Kahneman

Mindset by Carol Dweck

The Whole Brain Child by Daniel Siegel


430 views0 comments