• Artūrs Piļkēvičs

Pieci padomi video treniņa izmantošanai bērnu un jauniešu sportā!

Updated: Feb 21, 2020


Attēla avots.

Pēc nesenās intervijas ar žurnālistu Jāni Freimani par šo tēmu, esmu izdomājis ieraksīt arī savu domu apkopojumu šajā blogā.

Līdz ar tehnoloģiju straujo attīstību, video ierakstu izmantošana profesionālajā sportā ir kļuvusi par neatņemamu sastāvdaļu treniņprocesā. Komandas un individuālo sportu speciālisti regulāri veic spēļu un sacensību ierakstu analīzi, lai izprastu kļūdas un noteiktu iespējamos risinājumus to novēršanai. Komandas viec arī tā saucāmo "skautingu" - pretinieka stratēģiju un spelētāju analīzi, gatavojoties spēlēm. Tiek pielietotas arī speciālās datorprogrammas, kas ir paredzētas katra sporta automatizētai video analīzei - pretinieka stretēģiju nolasīšanai un padziļinātās statistikas apkopošanai. Turklāt, video tiek izmantoti arī sporta specifsiko kustību analīzei un arī šim nolūkam mūsdienās nāk palīgā datorizēti risinājumi, kas dod atgriezenisko saiti par sportista kustību ātrumu, leņķiem u.c. rādītājiem. Visbeidzot, video simulācijas tiek izmantotas sportistu uztveres un lēmumu pieņemšanas ātruma uzlabošanai. Tas saucās uztveres un kognitīvais treniņš un ietver sevī spēles situāciju simulācijas uz ekrāna (divdimensionāli) vai izmantojot trīsdimensiju simulātoru brilles un ierīces.

Šodienas jautājumi ir:

Vai ir vērts izmantot video treniņa metodes bērnu un jauniešu sportā?

Kas būtu jāpatur prātā, izmantojot šādas metodes?

Pirmā atbilde: "Jā, ir vērts."

Sāksim ar to, ka bērnam nāk par labu skatīties attiecīgā sporta veida sacensības, vai nu klātbūtnē vai arī video tiešraidē vai ierakstā. Pamatā šādam viedoklim ir deviņdesmito gadu sākumā atklātais "spoguļa neironu" mehānisms mūsu smadzenēs. Tas ir konkrētu smadzeņu šūnu spēja aktivizēt noteiktus smadzeņu reģionus, ne tikai darot kaut ko pašam, bet vienkārši vērojot kādu darbību. Kā izrādās šis mehānisms ir pamatā ne tikai cilvēka emocionālai izaugsmei - tādām pamatprasmēm, kā piemēram, līdzjūtība (spēja iejusties cita ādā, sajust cita jūtas), bet arī mūsu spējai mācīties pat vienkāršākās kustības. Mums, vērojot citu cilvēku kustības, mūsu smadzenes jau aktivizējas tajos reģionos, kuri ir atbildīgi par šo kustību izpildi. Tā piemēram, redzot kādu skrienam, mums neapzinoties, smadzenes aktivizē reģionus, kas vada mūsu kājas, rokas, un citas ķermeņa daļas, kas iesaistās skriešanā. It īpaši daudz spoguļneironu ir reģionos, kas ir atbldīgi par sejas muskuļu pārvaldi. Ir ļoti grūti neattaisīt muti vaļā pašam, ja cenšaties iebarot kaut ko kādam ar karoti. Vai arī ir ļoti grūti apzināti valdīt vēlmi smaidīt, ja kāds pasmaida, skatoties tieši jums acīs.

Tātad, vērot sporta specifiskās kustības pareizā izpildījumā ir ļoti labvēlīgi, jo zemapziņā veidojas kaut kas līzīgs datu bāzei, kas vēlāk palīdz pareizāk un ātrāk iemācīties sportam specifiskas kustības. Ne velti pētījumi apliecina atšķirību bērna spējā iemācīties jaunas kustības ātrāk, ja šim bērnam ir bijusi iespēja vērot šīs kustības. Viens no amizantākajiem šāda veida pētījumiem ir par pasaules 10 ātrākajiem sprinteriem - viņi visi ir auguši daudzbērnu ģimenēs un vidēji ir bijuši 4-ais bērns! Viņiem ir bijusi iespēja vērot vecākos bērnus skrienam, ka arī bija visur jātiek līdzi jau no agra vecuma! Otrs labvēlīgās ietekmes faktors, skatoties sporta spēles, ir iedvesma. Redzētais liek bērnam vairāk iemīlēt un saprast sportu.

Kas jāpatur prātā, izmantojot videoanalīzi darbā ar bērniem?

Ja video tiek izmantots ne tikai spoguļneironu stimulācijai zemapziņas līmenī un jauno prātu iedvesmai, bet gan apzinātai analīzei vai taktiskam treniņam kopā ar bērnu, ir ļoti svarīgi apzināties jauniešu un īpaši bērnu uztveres īpatnības, kas būtiski atšķiras no pieaugušo uztveres.

Bērniem ir ierobežotas spējas "apzināti" uztvert pasauli un, it

īpaši, tik aizraujošu un tik maz apziņā balsītu tās sastāvdaļu, kā sports un viss, kas ar to saistīts. Pārāk liels uzsvars uz apzinātu kļūdu analīzi, pārāk liela apziņas iesasitīšana var veidot sava veida snieguma un dabiskās sacensību plūsmas "blokādi", jo sportists sāk analizēt savu sniegumu sacensību laikā un nespēj atraisīti darboties. Līdz noteiktam vecumam bērnam ir ļoti sarežģīti saprast, ka kristiskā video analīze var būt vērtīgs laika pavadīšanas laiks.

Turklāt, parasti video materiāls ir divdimensiju formātā, kas ir pavisam atšķirīgs spēles vai sacensību uztveres veids. Citiem vārdiem sakot, spēlētājs neredz un neuztver spēli tā, kā to iemūžina kamera un tādēļ pārnest video redzēto uz laukuma var būt ļoti sarežģīti, it īpaši bērniem vai jauniešiem, kam abstraktā un telpiskā uztvere ir attīstības, nevis brieduma stāvoklī. Tādēļ, bērniem vecumā līdz 12-13 gadiem analītiskā video materiālu analīze var būt mazefektīvs līdzeklis treniņprocesā un šo metodi ir jālieto ierobežoti, īsās uzskatamās epizodēs, kopā ar kļūdainām, iekļaujot īpaši veiksmīgas epizodes.

Vēlāk, meitenēm no 11-13, puišiem 12-14 gadu vecuma, kad sāk strauji nobriest pieres krokas daļa, kas savukārt nozīmē analītiskās un abstraktās domāšanas attīstību, var veltīt vairāk laika apzinātai video materiālu analīzei. Taču ir joprojām jāpatur prātā, ka arī jaunieši, kas jau ir sākuši specializēties noteiktā sportā, joprojām uztver dzīvi un sportu kā piedzīvojumu, spēli un jautru aizraušanos. Tāpēc, ļoti neieteicams būtu veselu nerediģēto spēļu skatīšanās analīzes nolūkos. Ja treneris izvēlas skatīties visu spēli ar sportistu, tas ir jādara bez analīzes, nepiespiestā gaisotnē, ļaujot bērnam just līdzi savām vai citu sportistu kļūdām vai priecāties par sasniegumiem.

Analīzes nolūkos daudz efektīvāk ir atsevišķu epizožu izvēle, kas ilustrē noteiktu kļūdainu vai veiksmīgu darbību. Kopējais laika princips - jo mazāks bērns, jo īsaks un konkrētāks video materiāls. Pat jauniešiem, epizožu atlasei nevajadzētu pārsniegt 15 min. Vislabākais formāts būtu demonstrēt pareizu izpildījumu, tad kļūdainu epizodi un tad, beigt ar pozitīvu/pareizi izpildītu. Tad, ir vērts pēc iespējas ātrāk doties laukumā vai zālē, lai treniņapstākļos palīdzētu bērnam pārnest redzēto uz laukuma, kamēr iespaids ir vēl svaigs atmiņā.

Veicot analīzi grupās, ir jāpatur prātā bērnu un jauniešu pārspīlētā sociālās vides uztvere un, dažkārt, video ieraksta skatīšanās, it īpaši pēc spēles, kas vienam no spēlētājiem ir izvērtusies par ļoti neveiksmīgu, var pārvērsties par spēcīgu publisko apkaunojumu. Katram trenerim ir jāapzinās gan katra spēlētāja, gan komadas sociālā vide un konstruktīvās kritikas uztveres kapacitāte.

Vēlos arī piebilst, ka zinātne video analīzes metodes nebūt neapstiprina tik vienbalsīgi, kā gribētos. No vienas puses gandrīz visi pētījumi, kas balstās uz pašu sportistu un treneru aptaujām, pārliecinoši uzrāda pašu sportistu un treneru pārliecību par šādu metožu efektivitāti. Citi pētījumi rāda, ka pat labākie speciālisti atceras vien 40% no spēles epizodēm, kas loģiski liek secināt, ka video analīzei būtu jākļūst par katra trenera analītisko balstu. Visbeidzot, ir pierādījumi arī par atsevišķu kustību video demonstrējumu pozitīvo ietekmi uz jauno sportistu sniegumu. No otras puses, trūkst kvantitatīvu pētījumu par video analīzes tiešo ietekmi uz komandas sniegumu. Tas ir tādēļ, ka videoanalīzi ir grūti nošķirt no citiem mainīgajiem, kas ietekmē sniegumu. Tā piemēram, komandas, kuras velta vairāk laika video analīzei ir labāk nodrošinātas - var atļauties iegādāties speciālas programmas, nolīgt speciāistu, kas veic sarežģīto rediģēšanas un analīzes darbu utt. Labāks nodrošinājums, savukārt, nozīmē, ka tās spēj atļauties arī labāku spēlētāju piesaisti. Tādēļ, tādas komandas augstais sniegums var būt nevis video analīzes, bet gan augstākas kopīgas meistarības rezultāts.

Padomi:

1. Spēļu skatīšanās prieka pēc ir vienmēr apsveicama. Skatoties kopā ar bērnu, labākais koncentrēties un sajūsmināties par izcilām epizodēm, nevis par kļūdām vai tiesneša darbu. Labākā frāze pēc izcilas epizodes ir: "Tas bija tik izcili, arī tu tā varēsi, ja regulāri trenēsies."

2. Video materiālu padziļinātā analīze kopā ar bērniem un jauniešiem var arī būt lietderīga, tiklīdz tā noteik ne pret bērna gribu, ir īsa un konkrēta, nav apkaunojoša, kā arī mērķtiecīgi saistās ar izvirzītiem mērķiem un tūlītēju procesu treniņa apstākļos.

3. Visvērtīgākais ir video analīzi veidot pašam trenerim. Tās mērķis ir noteikt tipiskās kļūdas un veidot treniņprocesu tā, lai sportisti piedzīvo pēc iespējas vairāk situāciju, kas liek viņiem kļūdīties noteiktā veidā, līdz kamēr tie iemācās paši izlabot šīs kļudas reālās situācijās uz laukuma.

4. Sports ir sarežģītu prasmju kopa un līdz ar to, bērni pieļauj ļoti daudz un dažādu kļūdu. Tādēļ video analīzes procesu visefektīvāk ir uztvert kā pakapēnisku - katrā reizē koncentrēties uz 1-2 tipiskām, izplatītākām, pamatīgākām kļūdām, nevis censties "izlabot" visu uzreiz.

5. Analizējot, vienmēr sākt un beigt nevis ar kļūdām, bet ar pozitīvu sniegumu un izcilām epizodēm.


74 views0 comments