Šajā raksta vēlos padalīties ar iespaidiem pēc Amita Katvalas “Sportiskās smadzenes” (Athletic Brain) grāmatas izlasīšanas. Katvala ir pieredzējis sporta žurnālists no Anglijas un šī ir viņa pirmā grāmata. Pielietojot savu amata prasmi un sakarus, viņš intervē sportistus, trenerus un zinātniekus visā pasaulē ar nolūku izkristalizēt sportista prāta īpatnības un tad piedāvā aptverošu ieskatu jaunās iespējās, kuras sporta talanta attīstībai mūsdienās piedāvā zinātne un tehnoloģijas.
Grāmata ir īsts sporta zinātnes ceļojums no Rūnija pirmsspēles psiholoģiskās sagatavošanās noslēpumiem Anglijā, Borusijas Dortmund “Futbonauta” prasmju inkubatora Vācijā, līdz pat Amerikas futbola komandu aizraušanos ar uztveres treniņiem, skārienjūtīgiem ekrāniem un smadzeņu satricinājumu skandālu. Šī grāmata ir aizraujošs lasījums jebkuram. Sportistiem, treneriem un sporta administratoriem tā liek aizdomāties par alternatīvām treniņmetodēm, mūsdienīgāku aprīkojumu un prāta noteicošo lomu ceļā uz augsteim panākumiem.
PIRMĀ DAĻA - Sportsikās smadzenes (The Athletic Brain)
Pirmajā daļā autors piedāvā ieskatu mūsdienu neiroloģijas atklājumos, kas paskaidro sportista smadzeņu īpatnības un neiro-fizioloģiskus procesus, kas izceļ izcilus sportistus. Pirmā nodaļa sākas ar eksperimenta aprakstu, kurā slavenais futbolists Krištianu Ronaldo veic perfektu galvas sitienu vārtos pēc stūra sitiena. Vai tas ir kas pārdabisks? Nebūt nē, ja vien neņem vērā faktu, ka eksperimenta laikā Ronaldo to paveic pilnīgā tumsā. Ronlado trāpa perfekti pat tad ja gaismas tiek izslēgtas sekundi pirms (nevis pēc!) stūra sitiena piespēles izpildes. Katvala skaidro, ka izcila sportista pazīme ir sporta specifiska “intuīcija”. Tā, savukārt, balstās uz mūsu smadzeņu neaptveramo spēku. Kā izrādās, lai veiktu aprēķinus, kurus mūsu smadzenes veic vienas sekundes laikā, būtu nepieciešams visu pasaulē esošo datoru veiktspēja. (12)
Turklāt, sporta specifiskās motorikas un koordinācijas meistarība ir ārkārtīgi sarežģītu procesu rezultāts. Pat vienkāršākās kustības pieprasa precīzu aprēķinu un tūkstošu procesu nevainojamu koordināciju reālajā laikā. Katvala citē Londonas neiro-zinātnieka V. Velša secinājumu, ka pat spelējot šahu, smadzenēm “figūras pārvietošanai no viena lauciņa uz otru ir nepieciešama lielāka piepūle par paša gājiena izdomāšanu”. (14)
Autors izkaiš arī izplatīto mītu par sportistiem piemītošu iedzimto unikālo reakciju. Patiesībā sportisti nav apveltīti ar īpaši strauju reakciju, bet drīzāk, ilgu treniņu rezultātā, tie ir spējīgi nolasīt informāciju un redzēt mazākās, sportam rakstūrīgās detaļas tur, kur citi to nespēj (16). Treniņi un tajos gūtā pierdze ir pārveidojusi sportistu smadzenes, lai tie varētu daudz precīzāk un ātrāk noteikt un atšķirt sportam specifiskas atšķirības katrā kustībā. Ne velti ekspertu sportistu smadzenēs tiek novērota lielāka smadzeņu aktivitāte brīžos, kad tie vēro sava sporta veida sacensības. Katvala secina, ka izcili sportisti ir visdrīzāk gan treniņu, gan vides ietekmes produkts, bet tieši treniņš un prakse noteiktā sporta veidā ir veidojusi specifisku, detalizētu uztveri - ko tautā sauc par izteiktāku sporta “intuīciju” vai "izjūtu". Tā piemēram, beisbola spēlētājiem redzes rādītāji ir augstāki par vidējo pasaules redzes līmeni. Taču izcilībai šajā sporta veidā ar to būtu par maz - spēlētāja meistarība ir treniņdarba procesa rezutāts un dabiskā atlase parūpējas par labākiem redzes rādītājiem beisbola elitē. Pētījumi apstiprina, ka beisbola beteris (sitējs) pieņem lēmumu par sitiena trajektoriju un veidu, ka bumba vēl nav pametusi pitčera (piespēlētāja) roku. Pieņemt šo lēmumu milisekundi vēlāk nozīmētu netrāpīt pa bumbu un var beigties diezgan traģiski. Šāda meistarība ir nevis pārdabiskās reakcijas rezultāts, bet gan betera (sitēja) uztrenēta prasme nolasīt mazāko pitčera (piespēlētāja) pleca un elkoņa locītāvu kustības un momentāli iztulkot tās metiena trajektorijā, ātrumā, spēkā. Tātad gan vide (treniņš), gan daba (gēni, dotības) veido izcilu sportistu un to mijiedarbība ir tik sarežģīta, ka nav iespējams noteikt, kuram no šiem faktoriem ir lielāka nozīme.
Divi galvenie pirmās daļas secinājumi:
1. Masveida treniņam ir priekšrocības - pētījumi rāda, ka ilgstošs nepārtraukts treniņš, nevis vairāki treniņi ar laika intervālu, var būt ļoti efektīvs veids, kā iemācīties jaunas prasmes un “noslīpēt” jau esošās.
2. Treniņš asina prātu un padara labāku. Treneriem un sportistiem ir jāsaprot, ka ir jāpieliek visas pūles, lai ietekmētu to mainīgo, kas ir ietekmējams vides un dotību mijedarbības virpulī - vidi, treniņus ar pareizu sarežģītības pakāpi.
OTRĀ DAĻA - Smadzeņu trenēšanas eksplozija
Smadzeņu treniņa tehnoloģijas
Otrajā daļā, Katvala pievēršas prāta treniņmetožu eksplozijai mūsdienu sportā. Vispirms viņš apraksta treniņmašīnu “Footbonaut”, kas tiek pielietota vācu klubos Borusija Dortmund un TSG Hoffenheim. Būtībā tā ir specāli aprīkota telpa. Spēlētājs atrodas tās vidū un no telpas sienām ar dažādu ātrumu tiek piespēlēta bumba, kura spēlētājam ir jāapstrādā un jāatsit uz citas sienas norādītājā vietā. Ir iespējams mainīt intensitāti, pielāgojot to sportista prasmju līmenim un procesā tiek nolasīta spēlētāja spēja uztvert, apstrādāt un nogādāt bumbu vajadzīgajā vietā. Katvala turpina ar tādām tehnoloģiskiem brinumiem kā Topspin Pro tenisā, Axon Sports pārsvarā Amerikāņu futbolā un beisbolā, kā arī tādām universālām smadzeņu treniņplatformām kā NeuroTracker un HELIX, kuras porfesionālās komandas visā pasaulē sāka izmantot obligātā kārtībā.
Acu fokuss un spoguļneironi
Autors atklāj arī, ka labākie spēlētāji jebkurā sportā ir izteikti meistari sava acu skatiena fokusēšanā. Tā piemēram basketbola snaiperi mirkli pirms metiena fiksē savu skatienu uz vienu punktu uz groza, futbola zvaigznes fiksē skatu uz pretinieka kājām un nolasa to kustību ar daudz lielāku smadzeņu darbības intensitāti nekā parastie mirstīgie. Autors izceļ arī plaši pazīstamo spoguļneironu fenomenu, un iesaka sportistiem biežāk izmantot iztēli un vizualizēt spēles elementus, par piemēru minot Veinu Rūniju, kas vakaru pirms spēles noskaidro ar spēli saistītas detaļas (formas krāsas, satdiona izskatu) un pavada laiku, vizualizējot spēles momentus un savu izcilo sniegumu.
Pārslogot smadzenes treniņā
Katvala iesaka pārslogot sportistu smadzenes treniņā, ieviešot papildus elementus, kas noslogo smadzeņu darbību treniņu laikā. Kā piemērus autors min gan basketbolistu Stefanu Keriju, kas dribla treniņos intensīvi izmanto tenisa bumbas, mētājot tās ar vienu roku, kāmēr driblē ar otru; vinš piemin arī beisbola trenerus, kas liek spēlētājiem piespēles tveršanas laikā nosaukt speciāli uz bumbām uzzīmēto punktu krāsas.
Uztraukums un spiediens
Visbeidzot, šajā sadaļā, Katvala pievēršas uztraukuma un psiholoģiskā spiediena problēmai. Viņš paskairo, ka šī psiholoģiskā nespēja rodas automātiski, smadzenēm reaģējot uz trauksmi. Šādu procesu apstādināt ir gluži neiespējami, jo tas notiek samdzeņu limbiskajā sistēmā, kura savukārt darbojas gluži automātiski. Tautā to sauc par zemapziņu. Taču Katvala dod padomus kā ir iespējams mazināt šo zemapziņas procesu ietekmi, iesaistot procesā reģionus, kas atbild par racionālo un apzināto. Pirmais padoms ir aizņemt uzraukto prātu ar kaut ko citu. To veiksmīgi dara daudzi izcili sportisti, kas apzināti pasaka noteiktu vārdu vai teikumu, izpildot kādu sportam specifisku kustību. Tas tiek darīts, lai aizņemtu apziņu, kas īstenībā traucē automātismam. Tātad, nav iespējams “censties nedomāt” par sniegumu un neuztraukties, bet ir iespējams aizņemt savu apziņu ar kaut ko citu, lai ķermenis paļaujas uz automātskiem procesiem smadzenēs netraucēti. Pēdējais ieteikums cīņā ar psiholoģsko spiedienu ir spiediena simulācija treniņa apstākļos. Autors izceļ smadzeņu automātiskās darbības, tā saucamās “plūsmas”, svarīgumu un aicina izmantot visas iespējamās metodes, lai veicinātu šo plūsmas stāvokli.
TREŠĀ DAĻA - Nākamā revolūcija sportā
Spēku izsīkuma robežu meklējumos
Trešo daļu Katvala sāk ar ieskatu ekstrēmos izturības sporta veidos, analizējot smadzeņu darbību šādos pārcilvēciskās piepūles apstākļos. Skaidrs ir viens - ne tikai ķermenis, bet arī smadzenes smagi cieš tādos izturības pārbaudījumos kā Tour de France, maratonā, Iron Man vai Ultra Trail sacensībās. Fiziskās slodzes apstākļos smadzeņu darbības kapcitāte samazinās un liek sportistiem piedzīvot neparastus emocionālos stāvokļus, halucinācijas, pat vīzijas. Taču, kā parāda pētījumi, šāda veida pieredze, darbojoties paaugstinātas slodzes astākļos spēj uzlabot mentālās kapacitātes rādītājus - sportisti konsekventi uzrāda labākus rezultātus kognitīvā tipa testos, darbojoties augsta stresa apstākļos. Citiem vārdiem sakot, sportisti, kas ir spiesti regulāri funkcionēt izturības treniņu laikā tiek pakļauti papildus stresam un ir mierīgāki, nosvērtāki, kad tie sastopas ar citām augsta stresa situācijām. Neirozinātnieki ir pierādījuši, ka arī mentāla piepūle ir nogurdinoša, tāpat kā fiziskā un iespējams to trenēt, palielinot tās kapacitāti, Katvala min tik radikālu piemēru, kā garākais tenisa mačs sporta vēsturē, kas ilga 11 stundas un 5 minūtes un kurā pēc trīs dienu ilgas cīņas piektajā izšķirošajā setā ar 70-68 Džons Izners pieveica Nikolasu Mahutu. Autors secina, ka “gribasspēkam ir neieciešama mentāla piepūle un šīs mentālās piepūles treniņš var būr izšķirošs fiziskā snieguma uzrādīšanai”.(200)
“Pētījumi rāda, ka nogurums nenāk no ķermeņa vien, bet arī no smadzenēm.” (201) Izrādās, mēs padodamies nevis tāpēc, ka mūsu muskuļi ir sasnieguši maksimālo kapacitāti un nespēj vairs funkcionēt pie noteiktas slodzes, bet īsu brīdi pirms tam. Mūsu smadzenēs ir centrālās pārvaldes mehānisms, kas pasargā mūs no pārpūles pat tad, ja mēs iesaistām visus mentālos spēkus, lai turpinātu fizisko aktivitāti. Izcilie sportisti ir vairākkārt apliecinājuši šo ideju - tie apzinās, ka viņu lielākais pretinieks ir viņu pašu prāts. Katvala citē somu skrējēju Paavo Nurrmi, kas ir ieguvis deviņas zelta un trīs subdraba medaļas Olimpiskajās spēlēs distanču skrējienos: “Prāts ir viss. Muskuļi ir gumijas gabali. Viss, kas es esmu ir mana prāta dēļ.” Katvala neapstājas pie šīs domas un piedāvā citu, sarežģītāku skatu uz šo kapacitātes dilemmu - viņš min gadījumus, kad sportisti ir spējuši pārvarēt šo centrālās pārvaldes sistēmu un novest paši sevi līdz pilnīgam spēku izsīkumamam, ģībonim, vai pat nāvei. Tas protams neiet pretrunā ar domu, ka mūsu prāts ir ierobežojošs faktors, bet drīzāk noliedz centrālās pārvaldes sistēmas visvareno kontroli, un noved līdz secinājumam, ka spēku izsīkums “nav par to, cik lielu darbu ir paveikuši mūsu muskuļi, bet par to, kā to darba lielumu uztver mūsu smadzenes.” (205) Viņš citē Kentas universitātes profesora, Samule Markoras, secinājumu, ka “Cilvēki pieņem to par pašsaprotamu, ka piepūles uztvere rodas no sensoru signāliem ķermenī un muskuļos, to temteratūras, skabekļa līmeņu rādītājiem, kas, savukārt, tiek nosūtīti uz smadzenēm. Bet tas tā nav. Sapratne par nogurumu nenāk no ķermeņa, tā nāk no pašām smadzenēm.”
Ieteikumi iztruības trenēšanai
Velkot svītru, aurtors iesaka veikt prāta nogurdinošus, vienmuļus vingrinājumus, lai trenētu prāta izturību, “koncentrēšanās muskuli”. Viņš iesaka arī ievākt nevis vairāk, bet gluži otrādi, mazāk datus par savu sniegumu izturības uzdevuma laikā - izslēgt ekrānu un nesekot rādītājiem ir pētījumos balstīts veids kā likt ķermenim veikt maksimālo piepūli. Ja jau problēma ir pašās smadzenēs, neziņa var būt labākais palīgs. Katvala iesaka arī iedzert kafiju pirms sacensībām. Viņš skaidro, ka adenesīns ir viela, kas krājas mūsu smadzenēs, kad mēs veicam sarežģītu, mentāli nogurdinošu uzdevumu, un kafeīns, savukārt, bloķē adenesīna iedarbību smadzenēs. Tāpēc, izderot kafiju pirms skrējiena var uzlabot izturību.
Smadzeņu traumas sportā
Pēc tam Katvala uzrunā smadzeņu traumu problēmu pasaules sportā. Viņš piemin plaši pazīstamo smadzeņu satricinājumu problēmu amerikāņu futbolā, kas tika iztirzāta filmā “Smadzeņu satricinājums” ar Vilu Smitu galvenajā lomā. Filma ir balstīta uz patieso stāstu par jaunu neirologu, kas nejaušības dēļ atklāj nacionālās futbola līgas (NFL) spēlētāju smadzeņu attēlus, kas acīmredzami uzrāda milzīgu postu, kuru atkārtoti minimāli smadzeņu satricinājumi nodara sportistu smadzenēm. Tas, savukārt, sekmē ļoti nopietnu mentālu traucējumu cēloni pēc karjeras beigšanas - ļoti leila amerikāņu futbola spēlētāju daļa beidz dzīvi ar pašnavību, milzīgām problēmām attiecībās, izteiktām atkarībām, nabadzībā un atstumtībā tieši mentālu problēmu dēļ. Sindroms tika pie nosaukuma HTE “hroniskā traumatiskā encepalopātija” (chronic traumatic encephalopathy) NFL vadība neveiksmīgi cenšas slēpt šo problēmu sportā un jaunais speciālists piedzīvo asu sporta fanu kritiku, bet neatlaidīgi cīnās par patiesības izpaušanu plašajai sabiedrībai un panāk svarīgas reformas.
Regbija pieminēšana šajā nodaļā laikam nevienam nebūs pārsteigums, taču kā izrādās, arī klasiskajā futbolā ir spēles elementi, kas nopietni apdraud smadzeņu veselību. Tā piemēram sitiens ar galvu pēc garās piespēles no vārtiem pēc trieciena ietekmes galvaskausam ir līdzvērtīgs galvu sadursmei amerikāņu futbolā, un arī noved pie pirms-satricinājuma efekta. Pētījumi rāda, ka cilvēku smadzenes, kas ir pārcietušas daudzus šādus pirms-satricinājumus ir, galu galā, funkcionāli sliktākā stāvoklī nekā tiem, kas ir pārdzīvojuši smadzeņu satricinājumu. Viegla risinājuma šai problēmai, protams, nav. Autors piemin nozīmīgus uzlabojumus aizsargaprīkojuma tehnoloģijās, kā arī jaunas neiroloģiskās procedūras, kas palīdz pacientiem, kas cieš no HTP. Varbūt lielākais labums ir problēmas apziņa un fakts, ka ir piemēri, kad sportisti atsakās turpināt karjeru, apzinoties veselības riskus pēc vairākkārt pārdzīvotām galvas traumām.
Pirmspēdējā nodaļa autors runā par laimes hormonu dopamīnu, tā saistību ar risku un riska saikni ar panākumiem sportā. Viņš izmanto ekstrēmo piemēru - BASE Jumping - sporta veids kurā cilvēki lec no stāvu klinšu malām un lido gar tām speciāli aprīkotos tērpos. Viņš skaidro, ka adrenalīna reakcija izraisa izteiktu laimes hormona dopamīna izdalīšanos smadzenēs, kas savukārt ir pamata izskadrijoms jebkurai atkarībai. Ne velti nodaļas nosaukums ir “dopamīna atkarībnieki”. Kaut kādā ziņā, jebkuras sporta sacensības ir adrenalīna meklējumi un sportisti atrodas mūžīgos dopamīna devu meklējumos, kurus tiem sniedz piedalīšanās sacensībās. Katvala noslēdz nodaļu ar spekulāciju, ka izciliem sportistiem iespējams ir ģenētiski noteiktas priekšrocības ne tikai ķermeņa uzbūves rādītājos, bet arī uztveres mehānismā. Tā piemēram, pētījumi ar vienu no BASE Jumping sportistiem parādīja, ka viņam ir izteikti savādāka mandeļveida kodola izraisīta baiļu reakcija, nekā citiem cilvēkiem, citiem vārdiem sakot, iedzimts bezbailīgums.
Iedzimta vai trenēta izcilība?
Noslēgumā Katvala paceļ jautājumu par “dotībām” un “trenētām prasmēm.” Viņš secina, piemēram, ka darba atmiņa spēlē lielu lomu sportā, taču tā nav treniņu rezultāts. No otras puses, smadzeņu pārvaldes funkcija ir tik pat svarīga izcilam sniegumam jebkurā sportā, bet ir pierādījumi, ka tā ir trenējama. Cits aspekts, ko uzsver Katvala ir neatlaidības faktors - īpaša spēja neatlaidīgi strādāt pie noteikta uzdevuma izpildes, atteikt citiem impulsiem un kārdinājumiem. Arī šī prasme ir gan vides, gan gēnu mijeidarbības rezultāts. “Neatlaidība noved pie apzinātās piepūles treniņā, kas savukārt noved pie izcilības.” (293) Kad tiek runāts par dabisko talantu, visdrīzāk vajadzētu runār par iedzimto iekšējo dzinuli vai arī, neirozinātnieku terminos tulkotu, iedzimtu “dopamīna jūtīgumu”. Katvala secina, ka “tāpāt kā ar jebko citu, paturot prātā smadzeņu elastīgumu, ir iepējams pārrakstīt pašam savu ģenētiku, ja vien tam stipri noticētu. Šī ticība varētu būt neatlaidības pamatu pamatā. Pielieto pareizo domāšanas veidu un tu vari izdarīt jebko!” (294)
Vēlies nopirkt šo grāmatu? Pērc to šeit un atbalsti Metacognio darbību: